Lasi šeit
MŪSDIENU KRISTĪGA SKOLA
Mēdz teikt, ka skola ir sabiedrības spogulis. Noteikti šim uzskatam var piekrist. Mūsu gadu tūkstotī sabiedrība piedzīvo tik daudzas pārmaiņas, ka reizēm paliek grūti, pat neiespējami tām visam izsekot, par iedziļināšanos un pārdomu mirkli pat nerunājot. Pārmaiņas vienmēr izsauc rezonansi. Mēs varam noraidīt, pretoties vai ignorēt, bet rezultāts paliek nemainīgs: tās īstenojas un agrāk vai vēlāk ienāk mūsu dzīvē. Pārmaiņas skar gan mūsu praktisko dzīvi, un tur piemērus nav grūti atrast, gan garīgo dzīves pusi, ar kuru ir daudz grūtāk sadzīvot un reflektēt.
Skolas dzīve to visu tik kristālskaidri demonstrē. Absolūti nepieciešama bija izglītības reforma – tas vairs nebija pat diskutējams jautājums, jo vecās metodes ir beigušas eksistēt, mūsu viedokli pat nepajautājušas. Visi procesi notiek straujāk, vispusīgāk, diemžēl arī virspusīgāk, ātrāku rezultātu pieprasošāk. Ja STEM mācību procesā var ātrāk visu sistematizēt, pārveidot un pielāgot (par rezultāta aprēķināšanu pat nerunājot), tad humanitārajos priekšmetos, un īpaši garīgās jomas laukā, tas viss ir daudz sarežģītāk un reizēm pat neiespējamāk, jo domas un uzskatus nav tiek viegli izmainīt. Jo īpaši grūti ir ar kristīgās vēsts izplatīšanu. Sarežģītību demonstrē jau arī Latvijas sabiedrība: garīgajām iespējām paplašinoties, uzskatu dažādības brīvībai nojaucot robežas, sabiedrība vairāk kā jebkad riņķo starp garīgajiem meklējumiem un piedāvājumiem. Nav nejaušība, ka Jēzus mūs salīdzina ar avīm, kurām nav dabas dots orientēšanās talants. Mainās izglītības raksturs un jāmainās kristīgās mācības metodēm. Tā ir objektīva, procesu nenovēršama prasība. Jaunatne vairs nepakļaujas stingram diktātam, iepriekšējo paaudžu neapstrīdamajām vērtībām, lēnai procesa attīstībai, par teksta izpratnes iztrūkumi nerunājot. Šo visu problēmu priekšā stāv kristīgās skolas un skolotāji. Noteikti zaudētāji ir tie pedagogi, kuri mēģina strādāt “pa vecam”. Tas vairs nedarbojas. Varam jau sevi mierināt, ka mēs esam harizmātiski, apveltīti ar bērnu iedvesmošanas spējām, bet, manuprāt, to var vēl īstenot tikai Svētdienas skolas, uz kurām savas atvases mērķtiecīgi ved kristīgas ģimenes. Skolās ir jāmeklē jau pavisam citas alternatīvas pieejas.
Rīgas 1. Kristīgā pamatskola nav izņēmums, saskaroties ar jaunajām progresīvajām sabiedrības garīgajām tendencēm. Sākot jau ar faktu, ka izglītības reforma strikti noteica izņemt ārā no obligātā mācību satura apguves kristīgās mācības stundas, pārvēršot tās par ārpusstundu brīvprātīgi apmeklētām fakultatīvām nodarbībām, proti, Bībeles pulciņiem. Nenoliedzami tas bija diezgan traumējoši, jo īpaši situācijā, kad bija jāatsakās no vidusskolas klasēm, kurās skolotāji varēja jau ar nobriedušiem jauniešiem risināt dziļus un nopietnus kristīgās ticības jautājumus. Godīgi sakot, tā bija liela ne tikai pedagoģiska, bet tiešām cilvēciska laimes sajūta, redzot skolas īstenotos garīgos augļus! Kā strādāt tālāk? Kā mainīties? Kā saglabāt pamatvērtības? Mūsdienās tik mīļi populārais teikums: pieņemt izaicinājumu…
Nācās skolas dzīves ierasto kārtību mainīt simtprocentīgi. Tie bija neapstrīdami noteikumi, kuriem mūsu skola kā Rīgas pašvaldības dibināta un uzturēta mācību iestāde tika pakļauta. Pirmdienas rītos arī garīdznieki vairs nevēlējās nākt uz kalpošanu klātienē tik pašaizliedzīgi kā kādreiz. Pirmdienas tomēr ir viņu gandrīz vienīgās brīvdienas pēc saspringās kalpošanas nedēļas noslēgumā. Aizvien masveidīgākā veidā skolēni sāka kavēt ikrīta desmit minūšu svētbrīžus, jo tās viņiem šķita svētīgāk atdot saldam miegam. Aizvien lielāku prasmi tas prasīja no Vārda sludinātājiem, jo Svēto Rakstu klausīšanās un uztvere kopīgi atrodoties gaiteņos kļuva gandrīz neiespējama un arī skaļāka. Radās prasība pēc papildspēkiem garderobēs un koplietošanas telpās. Mēs pieņēmās lēmumu mainīties. Lēnām, meklējot dažādas formas, tagad esam pārgājuši uz diezgan strīdīgu, bet praktiski darbojošos metodi: pulksten 9.00 (piedodiet, bet tas ir mācību stundas vidus) visos kabinetos interaktīvās tāfeles pieslēdzas tiešsaistes svētbrīdim, kurā jauniešus uzrunā gan kristīgie skolotāji, gan jaunie garīdznieki, kuri droši rīkojas ar mūsdienu tehnoloģijām. Nopietnākais un atbildīgākais uzdevums gulstas uz pedagoga pleciem, kuram jānodrošina attiecīga atmosfēra klasē.
Lielie vārda dievkalpojumi tika pārcelti uz piektdienas rītiem. Skola izsaka milzīgu pateicību Svētā Pāvila baznīcas garīdzniekiem un, jo īpaši mācītājam Ģirta Prāmniekam, kurš divas reizes mēnesī pulcina skolas kolektīvu dievnamā, bet pārējās divās piektdienās lielie skolēni dodas uz draudzes namu, risināt pieaugušo tēmas, kamēr sākumskolas bērni pulcējas skolas zālē vai gaitenī uz svētbrīdi.
Protams, visā mācību procesā tiek ievērotas Baznīcas gada aktualitātes un tēmas.
Iepriekš aprakstītās metodes vairāk attiecas, ja tā var teikt, uz praktisko, organizatorisko pusi, bet kas notiek ar dvēseles, garīgo, kristīgo atmosfēru un Garu? To nevar tiek viegli un skaidri rezumēt kā pieminētie STEM mācību priekšmeti, lai arī tur ir milzīgi daudz grūtību un neatrisinātu jautājumu. Garīgā joma noteikti un nenoliedzami mainās, jo izmaiņas skar jau visu skolas saimi. Skola līdzīgi visām Latvijas skolām īsteno iekļaujošo izglītību ar visām tām sekojošām problēmām un izaicinājumiem, kuriem neviena skola nav pilnībā profesionāli sagatavota un gatava risināt tīri jau cilvēcisko resursu ziņā. Arī kristīgo ģimeņu un pedagoģiskā sastāva ziņā ir notikušas ļoti lielas izmaiņas. Un tomēr, tomēr… Ziniet, mēs atšķiramies ar kādu vārdos nenosaucamu pievienotās vērtības lielumu. Tas ir sajūtams gan savstarpējās attiecībās, gan profesionālajā sniegumā, gan netveramā, garīgo stīgu cauraustā attieksmē pret apkārtējo pasauli. Šo sajūtu nav iespējams vārdiski definēt, tā ir uztveram tikai un vienīgi ar jūtām, nojausmām un netaustāmām maņām. Šo gaisotni saskatīja arī akreditācijas komisija, kura smagajam procesam gājām cauri šī mācību gada pavasarī un kas veiksmīgi rezultējās uz nākamajiem sešiem gadiem.
Protams, skolas darbs nav viegls un pateicības vārdiem pārpludināts. Nebūt nē, bet ar pilnu pārliecību un atbildību mēs varam liecināt, ka ir vērts! Dieva Vārds ir neaptverams, robežās neieslogāms un metodēs neierobežojams. Ir jāsludina, ir jāturpina, jo tas ir mūsu dzīves galvenais uzdevums! Misija, kura neprasa nekādas argumentācijas un iebildumus, nesīs un nes augļus: lēnām, neredzami, neizmērāmi, bet noteikti! Dievs dos spēku Jūsu rokām, vārdiem un mīlestības vēstij!
Rīgas 1. Kristīgās pamatskolas direktore Iveta Gaile