Kristīgā izglītība kā izaicinājums
Pārdomas par kristīgās vēsts aktualitāti
Rīgas Kristīgās vidusskolas direktores Ivetas Gailes uzruna, 2018./2019.mācību gadu uzsākot.
Kādreiz man ļoti patika priestera Kravaļa atzinums, ka kristīgā mācība ir kā tas mietiņš, kurš atbalsta tikko iestādītu jaunu kociņu (atreferējums neprecīzs). Tagad esmu sapratusi, ka ir tieši otrādi: kristīgā izglītība ir tā augsne, no kuras veidojas un izaug cilvēks. Vispārizglītojošā skolu izglītība ir tas mietiņš, kurš palīdz un atbalsta augšanu. Ja mēs nedodam bērnam pašu galveno, kas ir dzīves pamats, tad vispār skolām nav jēga. Ko līdz radoša, kompetenta, kritiski domājoša, konkurētspējīga, uzņēmējpratīga, inovatīva, karjeras veidojošas un moderni mērķtiecīga personība, ja tai iztrūkst pašas cilvēka sūtības apjausmas? Ja vienīgais atskaites punkts ir darba tirgus un paša ego?
Esmu simtprocentīgi pārliecināta par izglītības reformas nepieciešamību Latvijā. Ir jauns gadsimts, jauna paaudze, jaunas prasības un jauna pieeja visām sabiedrībā norisēm. Mēs nedrīkstam vairs strādāt un domāt (!) vecajās mērauklās. Kristīgās pedagoģijas misijas vārdā kā eksperts startēju Izglītības reformas veidotāju komandā. Mans mērķis bija aizsargāt kristīgo mācību, tās pastāvēšanu skolu sistēmā. Kopā ar cienījamām kolēģēm, Ingrīdu Trups-Kalni un Laimu Geikinu, izcīnījām vērtību caurvijas ieviešanu reformā (mīlestība, dzīvība, tikums..). Ir panākts kristīgās mācības statuss ārpus obligātajām mācību stundām kā fakultatīvs. Kristīgās izglītības jautājums parādīja mūsu sabiedrības divas tendences: absolūta (dažbrīd par naidīga) nolieguma un izmisīga kristīgo līderu turēšanās pie vecās kārtības. Pa vidu šiem grupējumiem vēl vidēja neieinteresētība un/vai vienaldzība.
Šis gandrīz divu gadu ilgušais cīņas process lika man izdarīt vairākus secinājumus:
- Izglītības sistēmas reorganizācija ir vairāk kā vajadzīga – tas ir neapstrīdams jautājums!
- Latvijai vairāk kā jelkad ir nepieciešama kristīgā izglītība. Tas ir vienīgais garants mūsu zemes pilnvērtīgai pastāvēšanai un attīstībai!
- Jaunai reformai ir jānotiek arī kristīgajā pedagoģijā!
Mēs nevaram, varbūt pat nedrīkstam, mācīt Bībeli kā pagājušajā gadsimtā. Šim apgalvojumam ir daudzi pierādījumi: bērni un jaunieši vairs neuztver rakstīto tekstu kā līdz šim, kur nu vēl tiešām grūto Svēto Rakstu tekstu! Ir jāpieskaņojas jaunās paaudzes uztveres īpatnībām – ātri, viegli, interesanti un izzinoši, pretējā gadījumā Bībele būs tikai stāstu krājums, kurš pilnībā nav saistīts ar ikdienas dzīvi un mūsdienu jauniešu garīgi eksistenciālām prasībām. Vēlos uzreiz atspēkot pretargumentus, kurus jau dzirdu no lasītāju puses. Pilnībā piekrītu Dž. Fiska apgalvojumam: “Tiek apgalvots, ka, lai aizsniegtu jauniešus, mums ir jāatdarina viņu pasaule, jārunā viņu valodā, jādara tas, ko viņi dara, un jādomā tas, ko viņi domā.. Šādas pieejas rezultāti ir katastrofāli.” (Dž. Fisks “Sagrauts” 7 “kristīgie likumi”, kuri katram kristietim jāpārkāpj, cik bieži vien iespējams, 207. lpp.).
Un tomēr, tajā pat brīdī mēs saprotam, ka stāsts par Dāvida cīņu ar Goliātu paliks tikai multeņu līmenī, pie kam vēl nevizualizētā veidā. Ir nopietni, padziļināti un atbildīgi jāstrādā pie jaunas pieejas kristīgajā pedagoģijā, jaunas programmas un standarta!
Vēl viens ļoti nozīmīgs faktors, kuru nedrīkst ignorēt, ir kristīgo skolotāju kontingenta novecošanas fakts. Piedodiet, bet arī sevi es ieskaitu šajā kategorijā! Tie skolotāji, kuri ar milzīgu entuziasmu Atmodas laikā uzsāka savu darbu vai, pareizāk sakot, misiju, bija jauni, dzirkstoši un inovatīvu ideju pilni. Kristīgā izglītība bija prestiža un daudzsološa mācība, kuru sabiedrība atbalstīja, saprata un pilnībā pieņēma. Tas bija skaists laiks, kuru mēs visi atceramies un ar prieku varam nodot nākamajām paaudzēm. Kristīgajos saietos vēl aizvien satiekas tie paši “vecie” entuziasti, jauno cilvēku ir ļoti maz (vai pat nemaz). Slava Dievam, ka “vecā gvarde” vēl aizvien ir ierindā! Tomēr.. Nepārliecina arī skolotāju lepni teiktie vārdi: “Bērni mani mīl. Man ir labas stundas.” Tā ir pedagoga līknes lejupslīdes pazīme: Dievs ir jāmīl un Dievs ir labs! Jā, piekrītu, arī stundas var būt ļoti interesantas un aizraujošas, bet vai ar to pietiek? Vai mēs bērniem atbildam uz pašiem svarīgākajiem dzīves jautājumiem? Vai mēs iedodam apjausmu par eksistences fundamentu? Un vai mēs varam šo Dāvida cīņu izturēt bez sabiedrības atbalsta? Zinu, ka Dieva Vārds darbojas bez mūsu pūliņiem, bet arī mēs nedrīkstam kļūt atmestiem kā novecojušiem un viduslaiku metodēs iestrēgušiem cilvēkiem!
Vēl svarīgs faktors, par ko nedrīkst aizmirst, ir netradicionālās reliģiskās kustības, kas noteikti ļoti strauji un pārliecinoši ieies skolās, ja tikai tās ieraudzīs “zaļo gaismu”.
Kopsavilkumā vēlos atgādināt, ka Jēzus taču ir vislielākais Revolucionārs un Reformators cilvēces vēsturē, kurš “apgrieza kājām gaisā” visus mūsu pareizos un labos nodomus, nojauca robežas un apvērsa visus mūsu priekšstatus par Debesīm, Tēvu un mūsu dzīves jēgu. Mums vajag sekot mūsu Skolotājam, vajag turpināt dzīvot un mācīt Mīlestības Evaņģēliju, bet ar jaunām metodēm un atvērtāku pieeju! Priecājos par visiem tiem pedagogiem un kristīgajām mācību iestādēm, kuras to īsteno, kuru nespēks Dieva spēkā parādās! Lai Dievs mums palīdz un dod padomu!
Mana pieredze, protams, ir saistīta ar Rīgas Kristīgo vidusskolu, kurā kā kristīgās mācības pedagogs strādāju no 1996. gada un kā direktore no 2003. gada. Liels laiks! Skola pilnībā attaisno teicienu, ka tā ir sabiedrības spogulis. Ja kādreiz bija konkurss uz iestāšanos kristīgajā skolā, kurā pārsvarā mācījās tikai kristīgo ģimeņu atvases, tad pašlaik situācija ir spēcīgi mainījusies. Vairs neienāk pie manis bērni, kuri aicina kopā ar viņiem lūgt par kādu problēmu, pēc mācību stundām nepulcējas jaunieši, lai diskutētu, lūgtu, dziedātu, slavētu. Nenotiek Svētā Vakarēdiena svinēšana skolotāju kolektīvā, jo arī skolotāji vairs nebūt nav visi kristieši! Pedagogi tāpat kā jauno kompetenču, tā kristīgo vērtību īstenošanas priekšā ir mazliet apmulsuši. Daži vēlas atgriezties pie vecās labās dzelžainās kārtības, citi, savukārt, aicina pilnībā atteikties no tās. Aizvien grūtāk ir ar bērniem un jauniešiem runāt par tādiem jēdzieniem kā pazemība, gara nabadzību, kalpošanu..
Mūsu lūgšanas pavisam interesantā veidā tika piepildītas ar ļoti aktīvu un kristīgi domājošu Skolas padomes un Skolēnu domes izveidošanos, kura ar lielu entuziasmu ir ķērusies pie kristīgo vērtību iedzīvināšanas jauniešos (arī viņu ģimenēs). Esam pat vērsušies pie visu Latvijas Baznīcu eminencēm ar lūgumu, nozīmēt vienu garīdznieku, kurš pirmdienas rītos nāktu uz skolu un skolēniem sludinātu Dieva Vārdu. Ziniet, nav viegli! Daži garīdznieki ir samulsuši, ka nezinām atbildes uz liturģiskajiem teikumiem, zinām tikai Vārda Dievkalpojuma eksistenci, brīnāmies par Bībeles teksta dziedājumiem, svētītā ūdens eksistenci utt.
Mēs esam starpkonfesionāla skola, tādēļ ļoti labi, ka skolēni redz visu konfesiju garīdzniekus, bet viegli nav.. Jau nosēdēt mierīgi veselas 40 minūtes mūsdienu jauniešiem ir grūti, kur nu vēl mierīgi un nopietni klausīties garīgu uzrunu! Līdzīga ir ar ikrīta 10 minūšu svētbrīdi, kurš mūsu skolā tiek organizēts visus 27 (!) tās pastāvēšanas gadus. Liels procents ģimeņu nespēj novērtēt to milzīgo vērtību, kas viņu bērniem tiek dota šajos rīta svētbrīžos: uz mirkli nostāties Dieva priekšā, sagatavojoties darba cēlienam, izlūdzoties svētību saviem pūliņiem, ieraudzīt sevi Augstākās Autoritātes gaismā, ievilkt elpu pirms skriešanas un grābšanas! Par ar sabiedrībā pazīstamu garīgu vadītāju ģimenes galvām nākas diskutēt, par viņu bērnu neizgulēšanos, piecelšanās problēmām un svētbrīžu aktualitāti. Un tas ir tikai 10 minūšu jautājums!
Tās ir sīkas problēmas pret to svēto pienākumu, kurš mums ir uzticēts! Paldies Dievam, ir gaismas pielieti brīži, kas izgaismo mūsu darba steigu, kad bērni prasa, kāpēc kristīgā mācība ir tikai vienu reizi nedēļā, kad dimdina skolas zāli ar lūgšanu “Mūsu Tēvs debesīs..”, kad organizē gadskārtējos Bībeles svētkus gan pašu, gan citu skolu skolēniem, kad atnāk pēc skolas absolvēšanas un saka, ka sācis kalpošanu savā draudzē, kad skolā ienākušie viesi runā par neaprakstāmo gaisotni un citi tik skaisti Svētā Gara atspīdēšanas momenti. Ir vērts! Dievs dara!
Dieva svētības piepildītu Jauno mācību gadu vēlot – Jūsu direktore Iveta.